Ja tic medicīnas statistikai, visā pasaulē tikai 20% cilvēku var palielīties ar to, ka viņiem ir pilnīgi veseli zobi. Pie mums, kā apgalvo speciālisti, situācija ir vēl sliktāka. Daudzi iet pie ārsta pašā pēdējā brīdī, kad slimo zobu ārstēt jau ir par vēlu – tas jāizrauj.

Zobu neesamība stipri bojā izskatu.

Kā atrisināt šo problēmu? Vismodernākā zobu protezēšanas metode ir implantācija.

Ko tas nozīmē? Kādas ir implantācijas priekšrocības salīdzinājumā ar citām metodēm?

Pieņemsim, ka pacientam nav viena zoba, un viņš vēlas ielikt protēzi. Ja to dara kā senajos laikos, tad jānoslīpē divi blakus zobi, jāizrauj nervi, jāsaplombē kanāli un jāizgatavo tiltiņš. Tātad, protēze turas uz noslīpētiem blakus zobiem. Faktiski procedūras laikā blakus zobi vienkārši tiek nogalināti, atmirst. Tiek uzskatīts, ka tādēļ tie pēc tam ātrāk izkrīt. Atjaunojot vienu zobu, cilvēks riskē pazaudēt vēl divus.

Viena implanta ievietošana maksa dārgāk nekā tiltiņa uzstādīšanas procedūra ar blakus zobu noslīpēšanu. Bet šeit pacientam pašam ir jāizlemj, kādu variantu izvēlēties.

Implantāts – tā ir sava veida titāna skrūve, kura tiek ievietota žokļa kaulaudos. Iekšpusē implants ir dobs, tur ir arī vītņojums. Pēc tam, kad implants „ieaug", saaug ar kaulu, no tā tiek izņemts iekšējais noslēgs, bet tā vietā tiek ievietots abatmens – galviņa, kura tiek fiksēta ar skrūvi. Pēc tam uz šīs galviņas tiek uzlikts keramisks kronītis.

Paša implanta uzstādīšanas operācija aizņem apmēram 20 minūtes, bet likt abatmenu un kronīti var tikai pēc noteikta laika (no 2,5 līdz 6 mēnešiem).

Zobu implantus var izmantot visos protezēšanas veidos. Bet kopumā visas šīs konstrukcijas var iedalīt divās grupās: izņemamās un neizņemamās. Neizņemamā konstrukcija ir vienkārša: keramisks kronītis tiek novietots uz implanta galviņas. Bet arī šajā gadījumā var nepielīmēt keramisko kronīti pie galviņas, bet nofiksēt ar mazas skrūves palīdzību. Tad konstrukcija būs pilnībā izjaucama: jebkuras problēmas gadījumā ar kronīti to varēs izņemt, atskrūvējot mazo skrūvīti, bet pēc tam, atskrūvējot otru skrūvīti, noņemt galviņu.

Stingri fiksēts paliek tikai pats implantāts, kurš pieaudzis pie kaulauda. Parasti reizi 5-6 gados visai konstrukcijai ir nepieciešama neliela korekcija, ko var viegli izdarīt, ja tā būs pilnībā izjaucama.

Izņemamā konstrukcija ir sarežģītāka: uz implanta tiek fiksēta tā saucamā sija, stiprinājums, uz kura tiek aiztaisīta protēze.

Izņemamās konstrukcijas parasti tiek liktas uz absolūti bezzobaina žokļa. Ja visu trūkstošo zobu vietā izgatavot implantus ar keramiku, sanāks ļoti dārgi.

Bet var uzlikt 4 implantus, uz tiem uzstādīt sijas konstrukciju, bet virsū uzlikt izņemamās protēzes – tā būs daudz lētāk. Tāpat sijas konstrukcija noder tiem, kuri negrib vai kuriem nav iespējas uzreiz ielikt dārgākas neizņemamās protēzes.

Tāda gadījumā izņemamā sijas konstrukcija kalpo par starpvariantu: pēc kāda laika pacients atkal var doties pie ķirurga un bez problēmām nomainīt izņemamās protēzes ar neizņemamām.

Vārdu sakot, speciālu medicīnisko indikāciju izņemamo protēžu ielikšanai nav, bet naudas līdzekļu ziņā tas ir izdevīgāks variants.